Buda bija vēsturiski reāls cilvēks, kurš piedzīvojis atklāsmi.
Miris ap 483. g. p. m. ē. aptuveni 80 gadu vecumā.
Budas mācība bija radusies Indijā, taču visai ātri tā pārkāpa Indijas robežas un patlaban tā jau ir viena no populārākām mācībām tālajos austrumos.
Budas dzīves stāstā ir dažas lapaspuses, kuras pieminēsim. -
1. Buda ir pašu augstāko aprindu cilvēks un tāpēc viņš nebija ieinteresēts kaut ko reformēt vai ar garīgu skolu pelnīt naudu. Viņam nebija savtīgu interešu to darīt. Pat vēl vairāk- materiālajā ziņā viņš bija tikai zaudētājs.
2. Tas, ka Buda bija cara dēls, it kā netieši atgādina laikus, kas bija jau aizgājuši aizmirstībā, kad valsti pārvaldīja garīgi visaugstāk izglītotie cilvēki. Buda, kļuvis par garīgo skolotāju šos laikus, it kā atgādina.
3. Aptuveni tīdz 30 gadu vecumam Buda dzīvo ikdienišķi parastu augstāko aristokrātu dzīvi (gandrīz līdzīgi kā daudzus gadsimtus vēlāk Rietumeiropā- Asīzes Francisks). Tad viņš pameta galma dzīvi un devās septiņus gadus ilgos ceļojumos un piedzīvoja atklāsmi. Svarīgi ir pamanīt šo vecumu- aptuveni 30 gadu, jo tieši šādā vecumā intensīvu darbu sāka Kristus, aptuveni, šādā vecumā savu atklāsmi piedzīvoja Zaratustra, šādā vecumā savu mācību iedibināja Džini-(džainisms)-utt.
4. Budas mācības tapšanu daži pētnieki saista ar Pitagora ceļojumiem uz Indiju. Taču nebūtu jāuzskata, ka Pitagors ir šīs mācības veidotājs vai ietekmētājs. Runa ir par to, ka Pitagora garīgā darba piemērs bija ļoti iedvesmojošs un tas radīja garīga darba aktivitātes ne tikai Indijā, bet arī Ķīnā, Irānā un citur. Tas, protams, ir tikai minējums, taču abu šo cilvēku- Budas un Pitagora attieksmē pret pasauli ir saskatāma zināma līdzība, kas rada vēlēšanos šo mācību saukt drīzāk par zinātni un ne tik daudz par reliģiju. Ne velti budisma mācībā par cēlonību daudzi saskata materiālistiskā pasaules skatījuma sākotni.
Kuras ir galvenās (pie mums populārākās) budisma mācības idejas?
- Līdzīgi kā džainisti, arī budisti savā kopībā pieņēma visus cilvēkus, kas to vēlējās. Šajā laikā tas bija aktuāli, it sevišķi tāpēc, ka brahmaņu mācības stingri ievēroja kastu sistēmu un nepieņēma savā vidū cilvēkus ar apšaubāmu biogrāfiju. Līdz ar to bija ļoti daudz cilvēku, kuriem bija liegta jebkāda iespēja iegūt izglītību. Budisti šo sociālā pieprasījuma robu mēģināja aizpildīt.
- Buda atzina, ka ir vērts un ir jāmāk runāt par vienkāršām lietām ar iespējami vienkāršotiem vārdiem. Šo atziņu vai praksi varētu uzskatīt par ļoti aktuālu . mūsdienās, kad esam iegājuši tādā kā pārgudru svešvārdu maģijas transā un mums šķiet, ka gudras lietas ir iespējams izteikt tikai ar sarežģītiem terminiem un _ka vienkāršas ikdienas cilvēciskas sajūtas un problēmas vispār nav uzmanības vērtas Buda tiecās atgriezties pie tā stāvokļa, kad cilvēka dabiskās problēmas vēl tika uzskatītas par uzmanības vērtām.
- Budisti veidoja Pasaulīgo Kopību- draudzi, kurā varēja iestāties, pieņemot tikai divus noteikumus:
• jāievēro visi iekšējie kārtības noteikumi un pienākumi,
• jāatsakās no mantas.
Te ir nepieciešams paskaidrojums.
- Par atteikšanos no mantas ir runāts daudzās senajās mācībās, arī kristietismā, taču, ne vienmēr cilvēki pietiekami saprot šā aicinājuma būtību, turklāt saprot to dažādi. Vieni uzskata, ka tik tiešām ir jāatbrīvojas no visas piederošās mantas, to atdāvinot nabagiem. Citi turpretim runā par to, ka ir jāatsakās no mantas tādā apjomā, lai par to vairs nebūtu jādomā. Ir jāatbrīvojas no domām par mantu. Katram cilvēkam ir dots kaut kāds mantisku prasību minimums, kas viņam ir pietiekams, lai nebūtu vairs jādomā par mantu. Un tas ir jāsasniedz iespējami ātrāk. Ja arī cilvēks ir pilnīgs nabags, var būt tā, ka viņš visu laiku domā tikai par mantu, un, būdams, pilnīgs nabags, izrādīsies lielāks īpašnieks vai mantas kalps nekā tas, kuram mantas ir tik, daudz, lai par to vairs nebūtu jādomā. Rietumeiropas kultūras dzīvē šajā ziņā labs piemērs ir Voltērs, kurš arī vispirms izdarīja grandiozu finansiālu mahināciju, ieguva. milzīgus naudas līdzekļus un tikai tad radīja savas literārās un filozofiskās apceres par cilvēka morāli un dzīves vērtībām.
Kad Buda sāka savu sludināšanu, viens no pirmajiem viņa teikumiem, bija: "Dieva nav!" Liekas pārsteidzoši, ka tā var runāt cilvēks, kurš- ir iedibinājis, vienu no lielākajām pasaules reliģijām (līdzās kristietismam un materiālismam). Tas arī bija iemesls runām, ka budisms ir aizsācis ne tikai materiālisma, bet pat komunisma. idejas. Taču šis Budas apgalvojums nepavisam nenozīmē to, ka viņš bija ateists. Situācija ir līdzīga kā gadījumā ar briesmīgajiem grieķu mītu sižetiem- vai baismā. izskata austrumu dievībām mākslā. Dievs nav materiāla būtne, tāpēc viņam nevar būt forma, un tas nozīmē, ka jebkura fantāzija par to, kāds izskatās vai kur atrodas Dievs ir meli. Nav tāda Dieva, kādu cilvēki spēj iztēloties. Un tāpēc arī var teikt, ka Dieva nav, jo nav tāda, kādu spēj iedomāties cilvēki.
- Kad Budam jautāja par lietām, kuras nav iespējams izskaidrot, Buda klusēja. Budas klusēšana ir leģendāra un ir ieviesusies sarunvalodā kā teiciens. Ir bezjēdzīgi runāt, piemēram, par pēcnāves pasauli, ja tur neviens nav bijis, un tāpēc par to nevar būt drošu ziņu. Bezjēdzīgas ir runas par to, kam nav tiešas nozīmes cilvēka dzīvē. Par lietām, kuras nav iespējams noskaidrot, nav vērts strīdēties. Arī Kristus, kad Poncijs Pilāts viņam jautāja, kas ir patiesība, klusēja. Runāšana - sudrabs, klusēšana- zelts. Bet runa ir arī par to, ka cilvēks nedrīkst kaunēties savas nezināšanas dēļ. Un, visbriesmīgāk ir tad, kad cilvēks sāk runāt par lietām, par kurām neko nezina, bet kaunas to izrādīt.
- Svarīga budistu metodikas īpatnība bija runāšana līdzībās. Šāda runāšanas maniere ir arī Jaunās Derības tekstos- arī Kristus runāja līdzībās, vienīgi ne vienmēr ir skaidrs šīs metodes mērķis vai jēga. Budisma prakse šo atbildi dod- runāt līdzībās nozīmē pārbaudīt savas atziņas, katru izteikto domu salīdzinot ar konkrētās dzīves faktiem. Un nav nozīmes atziņai, ja to nevar pielīdzināt reālajai dzīvei. Zināšanas, kuras nevar salīdzināt ar reālo katra cilvēka dzīvi, ir bez vērtības.
- Vēl viena metodikas īpatnība ir saistīta ar attiecībām pret sarunu biedru. Svarīga ir spēja uzklausīt otru. Arī šī attieksme ir Jaunās Derības tekstos - nav tik svarīgi klausīties, bet gan sadzirdēt otru, nav tik svarīgi skatīties, bet gan ieraudzīt. Tas nozīmē, ka, uzklausot otra cilvēka dzīves problēmas, ir svarīgi pilnīgi savienoties ar tām un izjust kā savējās. Mēs parasti spējam tikai kulturāli klausīties otrā cilvēkā, bet distancējas no viņa problēmām, jo pietiek ar savējām.
- Gan teoloģiski, gan filozofiski svanga ir budistu atziņa par to, ka viss šajā pasaulē ir saistīts. Visam ir savs cēlonis un sekas. No nekā nekas nevar rasties. Cilvēku iespaido un veido viss kas ir viņa apkārtnē, un tāpēc tas viss arī šis cilvēks- ieskaitot pārtikas produktus, kurus viņš ēd vai tikai gatavojas pirkt, lai apēstu; cilvēka draugi, vai ienaidnieki- visi kaut kādā veidā vai mērā iespaidos viņa dzīvi un tādējādi arī kļūs par viņa dzīvi. Un tāpēc arī tie nav nekas ārpus cilvēka, bet gan ir cilvēks pats. Pirms cilvēks uzveļ otram savu slikto garastāvokli vai naidu, ja saproti, ka viņš kļūs par otra cilvēka dzīves daļu, bet ar kādām tiesībām- pat sliktāko? Nevis apkārtējā pasaule izskatās netīra, piegružota vai nesakārtota, bet cilvēks un Dievs ar šo apkārtējo pasauli rāda, kāda ir cilvēka iekšējā pasaule. Ja cilvēks redz gružus visapkārt, tas nozīmē, ka viņa apziņa vai dvēsele ir piegružota. Cilvēks teikt, ka ir vesels un tīrs, varēs tikai tad, kad arī apkārtējā pasaulē viņš redzēs skaistumu un tīrību.
- Buda sludināja, ka ir atradis veidu, kā atbrīvoties no nāves. Ar to viņš pārsteidza savus laikabiedrus. Kā viņam tas izdevās? Liekas, ļoti vienkārši- nomainot vārda "nāve" definīciju, to aizstājot ar vārdiem, kuri ir ietekmējami un maināmi. Viņš neteica, ka nāve ir sirdsdarbības apstāšanās vai kaut kas tamlīdzīgs, ko nevar ietekmēt, viņš teica, ka nāve ir ciešanas. Un, ja grib atbrīvoties no nāves, ir jāatrod veids, kā atbrīvoties no ciešanām. Nebūs ciešanu, nebūs arī nāves. Līdzīga attieksme ir bulgāru dziedniekam un filozofam Donova, kurš raksta, ka visas problēmas rodas no nepareizām domām. Izmaini savas domas par šo problēmu, un problēma izzudīs. Spēlēšanās ar vārdiem? Sava veida spēlīte tā ir, taču tā palīdz cilvēkiem, jo stiprina-viņos cerības uz pozitīva atrisinājuma iespējamību.
- Buda un budisti bija sadalījuši pasauli divās daļās. Vienu sauca par Samsāru, un tā apzīmēja esošo pasauli, otra- Nirvāna- bija neesošā pasaule. Laimes stāvokli cilvēks var iegūt tikai Nirvānas pasaulē, kas arī ir cilvēka dzīves mērķis. Nonākt nirvāniskajā stāvoklī cilvēks var arī dzīves laikā, bet tā atšķirībā no Samsāras ir nepārdzimšana. Tādējādi līdzīgi džainistiem arī budisti meklēja iespēju nepārdzimt.
- Lai nonāktu pie Lielās Patiesības, kas ir jāmeklē katram cilvēkam. Buda ieteica ceļu, kurš sastāv no astoņām daļām:
1) pareiza izzināšana,
2) pareiza domāšana,
3) pareiza runa,
4) pareiza rīcība,
5) pareiza dzīve,
6) pareizs darbs,
7) pareiza atmiņa un pašdisciplīna,
8) pareiza koncentrēšanās.
Paskaidrošu atsevišķus no minētajiem punktiem.
- Pareizība ir atkarīga no skolotāja teiktā. Ir jāpakļaujas skolotajā teiktajam. Ja tas ir zināms autoritārisms un skolniekam tas nav pieņemams, skolniekam šī skola ir jāpamet. Līdzīgi bija arī Pitagora skolā.
- Pareiza domāšana nozīmē to, ka nav pietiekami, ka cilvēks runā tīri un kulturāli, viņam ir jāattīra arī sava domāšana. Rupjš vārds domās ir tas pats, kas izteikts rupjš vārds. Ir jābūt nevis kulturālam, bet gan godīgam.
- Pareiza runa nozīmē to, ka jebkuram izteiktam vārdam ir savs iedarbības spēks. Jebkurš vārds iespaido cilvēkus, un cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par to, kā jūtas otrs, kurš viņu ir uzklausījis.
- Pareiza atmiņa nozīmē to, ka atmiņā ir jāpatur tikai pozitīvas vērtības un jāpanāk, lai negatīvais atmiņā nesaglabājas.
- Pareiza koncentrēšanās ir specifiska austrumnieku interese, kas atkārtojas gandrīz visās lielākajās austrumu reliģiskajās skolās. Tā ir meditācijas prakse. Prakse, kas māca koncentrēt uzmanību uz savu interešu objektu un tādējādi gan to efektīvi izzinot, gan apgūstot. Par kaut ko domājot, cilvēks panāk, ka šī lieta, par kuru viņš domā, it kā iemiesojas viņā. Bet tad, kad tā ir cilvēkā, viņš to var iespaidot tieši tāpat kā jebkuru savu ķermeņa daļu.
- Pareiza dzīve nozīmē pareizi noskaidrotas dzīves vērtības un mērķi, arī spēju atteikties no vēlmēm. Ja cilvēkā ir vēlēšanās, viņš ir pakļauts riskam, ka šīs vēlmes var nepiepildīties, tādējādi nodarot sev sāpes un ciešanas. Savukārt, ja cilvēkā nav vēlēšanās, tad tas, kas nenotiek, nedara viņam sāpes, bet tas, kas piepildās, dod pārsteiguma prieku.
Austrumos tieši budisma mācība bija tā, kas pirmo reizi sāka runāt par elementārdaļiņu pasauli. Tā pirmā sāka runāt arī par aurām.
Dzenbudisms (čaņbudisms)
Ķīnā čaņbudisma izveidi stimulēja sacensība ar Indijas budismu. Čaņbudisms veidojās, budismam savienojoties ar Konfūcija mācību un iespaidojoties no daoisma. Atšķirībā no klasiskā budisma, kas vairāk domāt klosteriem, dzenbudisms domāts ikdienas dzīvei.
Atkarībā no tā, kā tiek sasniegts mērķis- satori stāvoklis-, čaņbudisma izveidojās divas tradīcijas:
• Soto, kuras pamatā izmanto meditāciju;
• Rindzai, kas balstās uz koan praksi, kurā tiek izmantoti dažādi spontāni jautājumi un atbildes, neizmantojot loģiku, bet drīzāk to, ko sauc par intuīciju, īstā atbilde nav jāanalizē vai jāsaprot ar prātu, bet gan jāsajūt.
Čaņbudisma mērķis ir atbrīvošanās no intelekta.
Pirmā čaņbudisma kopiena veidojās tikai 8. gadsimtā, un tā ir saistāma ar Vo-Čaņa vārdu. Te valdīja aktīva darbošanās (par ko liecina viņu devīze- "diena bez darbadiena bez ēdiena"), visai pavirša (mūsdienīgi raugoties) attieksme pret skolu, kuru ikviens varēja atstāt jebkurā brīdī, kad vien vēlējās, un ļoti pavirša attieksme pret grāmatām.
Savdabīga un svarīga persona čaņbudisma ir Ma-Czi, kurš pirmais ieviesa pārsteidzošo izteikumu praksi, liekot pamatu atziņai, ka asociācijas ātrāk noved cilvēku pie patiesības nekā spriedumi. Patiesību vispār nevar iemācīties, to var tikai izjust. Zīmīgs ir viņu izteiciens, ka "gudrais ir kā tukšs dobums, kurā neglabājas nekādas atziņas".
Šis princips ir viens no iemesliem, kāpēc gandrīz visu divdesmito gadsimtu, sākot jau ar modernistu laikiem, dzenbudismu (jeb čaņbudismu) iecienīja dažādi mākslinieki. "Tīģeris pirms lēciena nedomā par savas astes kompozīciju un tomēr izskatās perfekti." Dzenbudisma filozofs Sudzuki dzenbudisma būtību izteica šādi: "Jūs redzat šo tējas tasīti? Mākslinieks mēģina uzzīmēt tās formu,
zinātnieks izmērīs tās apjomu,
dzenbudists no tās izdzers ūdeni."
Ja būtu jāatbild, kas īsti ir dzens, to varētu salīdzināt ar metodi, kā pie saviem darbiem strādāja Mikelandželo, teikdams, ka vienīgais, ko viņš dara,- atbrīvo akmenī sagūstītos ķermeņus no liekā. Jā- dzens nav reliģija, nav filozofija, nav psiholoģija vai nodarbošanās veids. Tas ir tas, ko varētu salīdzināt ar jogu Indijā vai dao Ķīnā, var ar mājieniem iezīmēt, bet nevar noteikt. Tas ir atbrīvošanās ceļš. Izteiksmīgi to aprakstīja paši dzenbudisti:
"Vispirms kalni bija kalni, upe- upe. Tad cilvēks atklāja dzen, un kalni vairs nebija kalni, upe- upe. Bet pēc tam, kad atklāja dzen būtību, atkal kalni kļuva kalni, upe- upe."
"Nerosies pa tukšo! Ja sēdi- sēdi! Ja ej- ej!"
